1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 42. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojām turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”
Drezīna brauc pa aizaugušo dzelzceļu. Divpadsmit brauciena dalībnieki 70 gadus ir domājuši, ka gribētu nokļūt vietās, no kurienes tēvi neatgriezās. Vizuāli redzama skarbā daba, sasprindzinājums cilvēku sejās, foto kolāžas un īsi atmiņu mirkļi. Filmas struktūru veido braucieni uz Soļikamskas un Vjatlaga nometnēm.
Vienu no filmas sižetiem veido 1941.gada 14.jūnijā izsūtītā Edgara Niedras mazdēla Kaspara stāsts. Kaspars Stūrmanis devās uz Vjatlagu, lēģerpunktu Ļesnoj, kur 1942.gada janvārī miris viņa vecvectēvs Jānis Niedra.
Lai cik arī piedzīvotais šķistu neiedomājami cietsirdīgs un nepiedodams, Edgars Niedra vienmēr mazdēlam Kasparam ir atkārtojis savas mātes vārdus: “Es zinu, dēls, tu tiksi Dzimtenē, tikai apsoli man vienu – to ļaunumu, ko mums izdarīja, tu nedrīksti savam lielākajam ienaidniekam pat domās novēlēt.”
Režisore Dzintra Geka
Scenārija autors Ēriks Lanss
Operators Aivars Lubānietis
Montāžas režisors Armands Zvirbulis
Mūzika Pēteris Vasks, Juris Karlsons
Studija SB, 2014.