Vasaras Saulgriežos, kad visgarākajai dienai seko visīsākā nakts, mūsu tauta svin Jāņus. Šie svētki uzskatāmi par vislatviskākajiem svētkiem, kurus vismazāk ietekmējušas svešas vēsmas. Senlatvijā Jāņi svinēti kopš aizvēsturiskiem laikiem, pirmsākumi aizsniedzas nepārskatāmā pagātnē – zemkopju saules kulta laikos. Pastāv pieņēmums, ka senākais šo Saulgriežu svētku nosaukums bijis Zāļu diena, nevis Jāņi.
Saulgriežu naktī vitālie, dzīvību rosinošie spēki ir visspraigākie: augos, dzīvniekos, cilvēkos un visā dabā. Jāņi saistīti ar daudzām tradīcijām un izdarībām. Viena no skaistākajām ir līgošana – tā sauc Jāņu dziedāšanu. Vārds „līgo” līvu valodā nozīmē „lai top”. Katra līgotne ir kā maza buram dziesmiņa, kas, īstā laikā un vietā nodziedāta, nes milzu svētību.
Saulei norietot bērzgalieši un ciemiņi pulcējās pussaliņa, lai gada visīsāko nakti pavadītu nomodā. Bērzgales Jāņi, folkloras sievu līgo dziesmu pavadīti, iededza ugunskuru. Dziesmās izlūdzām svētību turpmākajam gadam saviem laukiem, savai saimei, bērniem, valodai, tautai un Latvijai. “Lai sadega nelaimīte kā uguņa dzirkstelīte”, ugunskuram tika ziedoti “rudzu maizes riecientiņš”, “skaidravota ūdentiņš”, “saulē liets medutiņš”, “viens siera gabaliņš”, “trejdeviņas Jāņu zāles”.
Tika izdejotas Saules dejas un rotaļas. Jāņu tēvs tradicionāli līgotājus cienāja ar alu. Jāņu bērniem bija ekskluzīva iespēja cienāties ar Jāņu mātes uz ugunskura vārīto sieru. Savukārt dīdžejs parūpējās, lai dziesmas un dejas ilgtu līdz pat rīta gaismai.
Jau vairākus gadus Jāņu laikā Bērzgalē ciemojas Dānijas palīdzības organizācijas “Braedstrup Humanitarian Forening” pārstāvji. Arī šogad viesi līgoja kopā ar mums. Un Janam Hansenam bija tas gods kopā ar Bērzgales Jāņiem iedegt ugunskuru.
Bērzgales kultūras nama vadītāja Daila Ekimāne
Foto Inga Micāne
Vairāk bildes galerijā