Šo tēmu jau kādreiz apcerēju, pirms vairāk kā gadiem 40, kad skolotāja Janīna latviešu valodas stundas noslēgumā uz tāfeles uzrakstīja mājas uzdevuma – sacerējuma tēmu „Veltījums Bērzgales bērzam”. Nebiju pārāk apmierināta ar uzdoto un, šūpojot savu dermatīna brūno portfeli, devos uz mājām gar vienīgo skolas tuvumā esošo bērzu birzi, kurai garām ceļu uz skolu mēroju ik rītus, arī vakarus dažreiz. Drošības pēc izskaitīju bērzus, viss kā vienmēr bija kārtībā. Visi septiņi bija uz vietas, tie stalti stāvēja savos tāšu zābakos, nometot sveicienam dažas pavasara putekšņiem bagātas skaras. Varbūt tiem pajautāt, ko lai sacerējumā raksta? Viens no viņiem bija atsaucīgs un pačukstēja, ka labu atzīmi es varēšu nopelnīt, sacerot stāstu par šīs skaistās vietas nosaukuma izcelšanos. Kāds cits kļuva greizsirdīgs par uzmanības trūkumu un iejaucās sarunā: ”Mēs esam tie, kas nes un vairo šīs vietas labo slavu. Ieklausies vārdā BĒRZGALE – silts vējš uzvirpuļo šo vārdu, noglāstot tieši mūsu galotnes, aiznesot to līdzi putniem, pļavu smaržām, ezeru šalkām, līdz tā silti iegulst cilvēku ausīs. Kā ar kokiem viņi lepojas tikai ar mums. Raksti par mums, raksti!”. Atbildēju bērziem, ka augstprātība nav laba īpašība, jo man labāk patīk lielās simtgadnieces liepas, kuras tik saldi smaržo ziedu laikā un varenās kļavas, kas rudeņos sarkst pamazām, ietinot visu mājas apkārtni lapu zeltā un purpurā. „Labi jau labi, nečīkstiet, rakstīšu par jums, ja skolotājai tā labpatīk, arī man laba atzīme vajadzīga.”
Atzīme par darba saturu bija laba. Šo stāstu sen aizmirsu, līdz kādā Līgo dienas priekšvakarā, kad ar margrietiņu pušķi rokās apciemoju savu latviešu valodas skolotāju viņas dzimšanas dienā, pretī no gaviļnieces saņēmu mazu pateicības vēstulīti. To atverot, ieraudzīju savu ar tintes pildspalvu veidoto stāstu par Bērzgales bērzu. Stāsta saturu uz padzeltējušas rūtiņu lapas rotāja zīmējums un labā atzīme – piecinieks. Sirds notrīsēja, tik ilgi glabāts…Tad nu aizdomājos par bērza sacīto birztalas malā – kas daiļo šo vietu – koki vai cilvēki, abi taču dabas veidojumi. Skolotājas nav mums vairs līdzās, laiks aiztek kā smiltis no plaukstām. Līdzi tam aizzib dienas kā skārienjūtīgā telefona ekrāna uzņēmumi – modinātājs, kafija, telefons, atslēgas, darbs, problēmas, mūzika, bērni, rūpes, smiekli, nauda, pasākumi, prieks, projekti, sociālie tīkli, draugi, ceļojumi, nežēlīgs darbs, risinājumi… Stundas griežas kā dzirnavas spēcīga vēja laikā, līdz tu saproti, ka kaut kas pietrūkst, lai nesalūztu. Un ir tikai viens risinājums- doties TURP, lai smeltos neizskaidrojamu spēku un enerģiju, lai pieskartos kokiem, zemei, smilgai pļavā, ezera vilnītim un niedrei, lai saklausītu ūdens dumpja dobjo dziesmu pār ezera spoguli siltā vakarā, lai apskautu vareno kļavu un ieelpotu liepu saldmi. Laikam beizot esmu pieaugusi, jo saprotu, ka šo vietu nevar sajust ar rokām, acīm, smaržu vai garšas kārpiņām, to var sajust ar sirdi, kurā iesakņojušies Bērzgales koki, cilvēki un notikumi…
Zigrīda Vasiļkova – Bērzgales iedzīvotāja